21 2020 septembris
Koronavīrusa pandēmija ir skaidri parādījusi, ka steidzami nepieciešama ciešāka starptautiskā sadarbība, lai novērstu visus galvenos cilvēces veselības un labklājības apdraudējumus. Galvenais no tiem ir kodolkara draudi. Šodien šķiet, ka palielinās kodolieroču detonācijas risks - nejauši, nepareizi aprēķinot vai tīši -, nesen izmantojot jaunus kodolieroču veidus, atsakoties no ilgstošiem nolīgumiem par kontroli ieročus un ļoti reālas kiberuzbrukumu briesmas kodolieroču infrastruktūrā. Ņemsim vērā zinātnieku, ārstu un citu ekspertu brīdinājumus. Mēs nedrīkstam staigāt miegā vēl lielākas krīzēs nekā tā, kuru piedzīvojām šogad.
Nav grūti paredzēt, kā kareivīga retorika un slikta spriedelēšana no kodolbruņotu valstu vadītājiem var izraisīt nelaimi, kas skartu visas tautas un visas tautas. Kā bijušie prezidenti, bijušie Albānijas, Beļģijas, Kanādas, Horvātijas, Čehijas, Dānijas, Vācijas, Grieķijas, Ungārijas, Islandes, Itālijas, Japānas, Latvijas, Nīderlandes, Norvēģijas, Polijas, Portugāles, Slovākijas, Slovākijas, ārlietu un aizsardzības ministri Slovēnija, Dienvidkoreja, Spānija un Turcija - kuras visas apgalvo, ka tās aizsargā sabiedrotā kodolieroči - aicina pašreizējos līderus mudināt atbruņoties, pirms nav par vēlu. Acīmredzams sākumpunkts mūsu pašu valstu vadītājiem būtu bez atrunām paziņot, ka kodolieročiem nav likumīga, militāra vai stratēģiska mērķa, ņemot vērā
katastrofālas tā lietošanas sekas cilvēkiem un videi. Citiem vārdiem sakot, mūsu valstīm ir jānoraida jebkura kodolieroču loma mūsu aizsardzībā.
Apgalvojot, ka kodolieroči mūs aizsargā, mēs veicinām bīstamu un kļūdainu pārliecību, ka kodolieroči uzlabo drošību. Tā vietā, lai ļautu virzībai uz pasauli, kurā nav kodolieroču, mēs to novēršam un turpinām kodolbīstamību, viss, baidoties sagraut mūsu sabiedrotos, kuri pieķeras šiem masu iznīcināšanas ieročiem. Tomēr draugs var un viņam vajadzētu izteikties, kad cits draugs izturas pārgalvīgi, kas apdraud viņu un citu dzīvības.
Skaidrs, ka notiek jauna kodolieroču sacensība, un steidzami ir vajadzīgas sacensības par atbruņošanos. Ir pienācis laiks neatgriezeniski izbeigt atkarību no kodolieročiem. 2017. gadā 122 valstis spēra drosmīgu un tik nepieciešamu soli šajā virzienā, pieņemot Līgums par kodolieroču aizliegumu, ievērojams pasaules līgums, kas kodolieročus novieto uz tāda paša juridiskā pamata kā
ķīmiskos un bioloģiskos ieročus, un izveido sistēmu to pārbaudāmai un neatgriezeniskai iznīcināšanai. Tas drīz kļūs par saistošām starptautiskajām tiesībām.
Līdz šim mūsu valstis ir izvēlējušās nepievienoties pasaules vairākumam, atbalstot šo līgumu, taču šī ir nostāja, kas mūsu vadītājiem jāpārskata. Mēs nevaram atļauties svārstīties, saskaroties ar šo eksistenciālo cilvēces draudu. Mums ir jāparāda drosme, dedzība un jāpiedalās līgumā. Kā dalībvalstis, mēs varētu palikt aliansēs ar valstīm ar kodolieročiem, jo pašā līgumā vai mūsu attiecīgajos aizsardzības paktos nekas to neaizkavē. Tomēr mums būtu juridiski pienākums nekad un nekādos apstākļos palīdzēt vai iedrošināt mūsu sabiedrotos izmantot, draudēt vai izmantot kodolieročus. Ņemot vērā mūsu valstu plašo atbalstu atbruņošanai, tas būtu neapstrīdams un ļoti slavēts pasākums.
Aizlieguma līgums ir svarīgs pastiprinājums Kodolieroču neizplatīšanas līgumam, kas tagad ir pusgadsimtu vecs un kurš, lai arī ir izcili veiksmīgi ierobežojis kodolieroču izplatību vairākās valstīs, tomēr nav spējis izveidot universālu tabu pret kodolieroču glabāšana. Piecas kodolieroču valstis, kurām bija sarunas par kodolieročiem sarunu laikā par Kodolieroču neizplatīšanas līgumu, - ASV, Krievija, Lielbritānija, Francija un Ķīna, šķiet, to uztver kā licenci saglabāt savus kodolspēkus mūžīgi. Tā vietā, lai atbruņotos, viņi iegulda lielus līdzekļus sava arsenāla uzlabošanā, plānojot tos saglabāt daudzus gadu desmitus. Tas ir acīmredzami nepieņemami.
2017. gadā pieņemtais aizlieguma līgums var palīdzēt pārtraukt atbruņošanās paralīzi gadu desmitiem. Tas ir cerības signāls tumsas laikā. Tas ļauj valstīm parakstīties uz augstākajiem daudzpusējiem noteikumiem pret kodolieročiem un izdarīt starptautisku spiedienu uz rīcību. Kā atzīts tās preambulā, kodolieroču ietekme “pārsniedz valstu robežas, nopietni ietekmē cilvēku izdzīvošanu, vidi, sociālekonomisko attīstību, pasaules ekonomiku, pārtikas nodrošinājumu un pašreizējo un nākamo paaudžu veselību. , un tiem ir nesamērīga ietekme uz sievietēm un meitenēm pat jonizējošā starojuma rezultātā.
Tā kā gandrīz 14.000 1945 kodolieroču atrodas desmitiem vietu visā pasaulē un uz zemūdenēm vienmēr patrulē okeānos, iznīcināšanas iespējas pārspēj mūsu iztēli. Visiem atbildīgajiem līderiem ir jārīkojas tūlīt, lai nodrošinātu, ka XNUMX. gada šausmas vairs nekad neatkārtojas. Agrāk vai vēlāk mūsu veiksme beigsies, ja vien mēs nerīkosimies. Viņš Līgums par kodolieroču aizliegumu liek pamatu drošākai pasaulei, kurā nav šo eksistenciālo draudu. Mums tas tagad ir jāpieņem un jāstrādā, lai citi pievienotos. Kodolkaru nevar izārstēt. Mūsu vienīgā iespēja ir to novērst.
Loids Aksvorts, bijušais Kanādas ārlietu ministrs
Bans Gimuns, bijušais ANO ģenerālsekretārs un bijušais Dienvidkorejas ārlietu ministrs
Žans Žaks Blais, bijušais Kanādas aizsardzības ministrs
Kjell Magne Bondevik, bijušais Norvēģijas premjerministrs un bijušais ārlietu ministrs
Ylli bufi, bijušais Albānijas premjerministrs
Jean Chrétien, bijušais Kanādas premjerministrs
Vilis klāso, bijušais NATO ģenerālsekretārs un bijušais Beļģijas ārlietu ministrs
Ēriks Derče, bijušais Beļģijas ārlietu ministrs
Joška Fišers, bijušais Vācijas ārlietu ministrs
Fransuā Fratini, bijušais Itālijas ārlietu ministrs
Ingibjörg Solrún Gísladóttir, bijušais Islandes ārlietu ministrs
Bjērns Tore Godāls, bijušais Norvēģijas ārlietu ministrs un bijušais aizsardzības ministrs
Bils Grehems, bijušais Kanādas ārlietu ministrs un bijušais aizsardzības ministrs
Hatojama Jukio, bijušais Japānas premjerministrs
Thorbjørn Jagland, bijušais Norvēģijas premjerministrs un bijušais ārlietu ministrs
Ļubica Jelušiča, bijušais Slovēnijas aizsardzības ministrs
Tālavs Jundzis, bijušais Latvijas ārlietu ministrs
Jans Kavans, bijušais Čehijas Republikas ārlietu ministrs
Lodza Krapež, bijušais Slovēnijas aizsardzības ministrs
Cirts Valdis Kristovskis, bijušais ārlietu ministrs un bijušais Latvijas aizsardzības ministrs
Aleksandrs Kvasņevskis, bijušais Polijas prezidents
Īvs Leterme, bijušais Beļģijas premjerministrs un bijušais ārlietu ministrs
Enrico Letta, bijušais Itālijas premjerministrs
Eldbjørg Løwer, bijušais Norvēģijas aizsardzības ministrs
mogens lykketoft, bijušais Dānijas ārlietu ministrs
Džons Mcallum, bijušais Kanādas aizsardzības ministrs
Džons Manlijs, bijušais Kanādas ārlietu ministrs
Reksheps Meidani, bijušais Albānijas prezidents
Zdravko Mršičs, bijušais Horvātijas ārlietu ministrs
Linda Mūrniece, bijušais Latvijas aizsardzības ministrs
Fatos Nano, bijušais Albānijas premjerministrs
Holgers K. Nīlsens, bijušais Dānijas ārlietu ministrs
Andrzej Olechowski, bijušais Polijas ārlietu ministrs
Kjelds Olesens, bijušais Dānijas ārlietu ministrs un bijušais aizsardzības ministrs
Annas pils, bijušais Spānijas ārlietu ministrs
Teodoross Pangalos, bijušais Grieķijas ārlietu ministrs
Jans Pronks, bijušais Nīderlandes aizsardzības ministrs (pienākumu izpildītājs)
Vesna PUSIC, bijušais Horvātijas ārlietu ministrs
Dariusz Rosati, bijušais Polijas ārlietu ministrs
Rūdolfs Šarpings, bijušais Vācijas aizsardzības ministrs
Jurajs Šenks, bijušais Slovākijas ārlietu ministrs
Nuno Severiano Teikseira, bijušais Portugāles aizsardzības ministrs
Johanna Sigurðardotira, bijušais Islandes premjerministrs
Össur Skarphéðinsson, bijušais Islandes ārlietu ministrs
Javier Solana, bijušais NATO ģenerālsekretārs un bijušais Spānijas ārlietu ministrs
Anne-Grēte Strēma-Ērihsena, bijušais Norvēģijas aizsardzības ministrs
Hanna suchocka, bijušais Polijas premjerministrs
szekeres imre, bijušais Ungārijas aizsardzības ministrs
Tanaka makiko, bijušais Japānas ārlietu ministrs
Tanaka naoki, bijušais Japānas aizsardzības ministrs
Danilo Turks, bijušais Slovēnijas prezidents
Hikmet Sami Turk, bijušais Turcijas aizsardzības ministrs
Džons N. Tērners, bijušais Kanādas premjerministrs
Guy Verhofstadt, bijušais Beļģijas premjerministrs
Knuts Vollebeks, bijušais Norvēģijas ārlietu ministrs
Karloss Vestendorps un vadītājs, bijušais Spānijas ārlietu ministrs